Brokastis

Pēc nakts miera brokastis ir viena no svarīgākajām dienas ēdienreizēm, kas ļauj uzlādēt organisma enerģijas rezerves, kā arī palīdz uzlabot kognitīvās spējās un garstāvokli. Nereti mūsu ašais dzīvesveids brokastis paliek malā. Bet būtu svarīgi ievērot 1 h principu. Kārtīgi pamostamies un tad stundas laikā ēdam brokastis. Jo patiešām mēs esam dažādi cilvēki – citam patiešām norīta negribas ēst, citam brokastis ir pirmais par ko iedomājamies ceļoties augšā. Protams, ir vērts, pievērst uzmanību cikos ir bijušas vakariņas? un cik apjomīgas tās ir bijušas? Nereti tieši pēc vēlām un apjomīgām vakariņām – norīta patiešām ir grūti ēst. Bet ja tomēr galvenais iemesls, kāpēc izlaižam brokastis ir tas, ka nespējam piecelties ir vērts apsvērt iespēju celties agrāk. Vai tad izvēleties ātras un veselīgas uzkodas pa ceļam uz izglītības iestādēm vai darbu.

Brokastīs var gatavot gan siltos, gan aukstos ēdienus, taču pats galvenais, lai tie būtu vērtīgām uzturvielām bagāti un saturētu saliktos ogļhidrātus. Tie atrodami pilngraudos, dārzeņos un augļos organismā sadalās lēnāk kā vienkāršie ogļhidrāti- baltie milti, mannā/kukurūzas un rīsu putra, produkti ar augstu cukura koncentrāciju, piemēram, brokastu pārslas ar cukuru uz 100g virs 15g,  dažādi saldi jogurti, bulciņas, biezpiena sieriņi, sulas un konfektes. Kā rezultātā sāta sajūta ir noturīgāka un mums ir vairāk enerģijas. Pilnvērtīgs brokastu ēdiens būs dažādu graudaugu putras, pilngraudu maize, kas papildinātas ar vērtīgām piedevām, musļi, augļu vai ogu smūtiji ar riekstiem vai auzu pārslām. Labs olbaltumvielu avots ir olas. „Taču tikai olbaltumvielas nedos enerģiju, tāpēc klāt varam piedāvāt pilngraudu maizi, dārzeņu salātus, kādu augli.

Vienveidīgs uzturs ir viens no iemesliem, kāpēc bērni bieži atsakās ēst no rītiem. „Putra ir ļoti veselīga, taču vai paši pieaugušie gan no rīta, gan vakarā gribētu ēst putru?”. Lai dažādotu ēdienkarti, brokastīs var pagatavot gan veselīgus saldos ēdienus, gan arī sāļos. Bērniem tie varētu būt pilngraudu keksiņi, tortiljas plāksnes vai lavaši pildīti ar dārzeņiem, dārzeņu biezeņiem, olu… tajos var iepildīt veselu varavīksni! Neapēsto brokastu putru iespējams arī nākamajā dienā sacept pankūkās. Jāatceras, ka bērni ir izteikti gardēži – tiem ir ļoti svarīgs ēdiena vizuālais noformējums. Protams, nav vēlams aiziet galējībās un katru reizi veidot kādus dzīvnieciņus vai dekorēt gluži kā restorāna. Bet savs ”fun factor” nav slikts variants, lai bērnam piesaistītu tā uzmanību. Tāpat nevajag baidīties no ceptiem ēdieniem, vai ēdieniem, kas viegli papildināti ar citrusu sulu? garšaugiem? Galvenais ir ēdienu nepārcept melnu, nepārsālīt, nepārcukurot un nepadarīt super-asu. Mazos daudzumos varam piedāvāt – atkarībā, protams, no bērna vecuma un kad sākts papildus uzturs. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem gatavojot veselīgu uzturu ir tā pagatavošana.

Svarīgākais ir censties ēst produktus to sākuma posmā. Jo tālāku ceļu tas ir gājis, jo būs vairāk apstrādāts un neveselīgāks. Ja no rīta bērnam piedāvājam gaļu, tas var būt uz maizītes plānās šķēlēs sagriezts vakariņās gatavotais cepetis vai kotlete, taču cīsiņš jau būs gājis krietni garāku ceļu, turklāt arī bērnu cīsiņi satur ļoti lielu sāls daudzumu, kas tieši tāpat kā cukurs lielā daudzumā, bērna organismam ir kaitīgs. 

Ja gribas padzerties?

Atceramies, ka ēdienreizes laikā vai īsi pirms vai pēc nav ieteicams dzert lielos apjomos.
Tas var aizņemt vietu puncītī un tas var veicināt ātrāku sāta sajūtas iestāšanos, taču ir jāsaprot, ka tā būs ļoti īslaicīga. Bet, protams, ja gribas padzerties nevajag to liegt.  Slāpju sajūta ir viena no pirmajām attūdeņošanas pazīmēm. (vēl noteikti var sekot līdzi bērna urīna krāsai – jo tumšāks, jo vairāk ūdens nepieciešams) Vislabākajā gadījumā tas ir tīrs ūdens. Tiklīdz ūdenim vai tējai pievienojam cukuru, medu, ievārījumu, sīrupu vai jebko citu, tas kļūst par ēdienu. No saldinātiem dzērieniem labāk būtu izvairīties. Visbagātākie ar cukuru ir sulas dzērieni un nektārs. Arī piena glāze pielīdzināma ēdienam. Ja bērnam brokastīs piedāvā kādu no šiem dzērieniem, svarīgākais to piedāvāt nedaudz- ne vairāk kā 100 vai 150 ml.  „Brokastīs varam piedāvāt sulas glāzi un maizīti. Taču sula, putra un vēl maize, bērnam būs par daudz.” Tāpat ieteiktu izvairīties no kakao saturošiem produktiem līdz 2 gadu vecumam, jo tas var radīt agrīnu pieradumu pie kofeīna saturošiem produktiem.

Padomi

  • Garšas bagātināšanai sāli ēdienā var aizvietot ar garšaugiem, savukārt cukura vietā pievienot augļus vai ogas.
  • Ieviešot uzturā pilngraudu miltus, tos sākumā var ēdienam pievienot proporcijā pusi uz pusi ar baltajiem miltiem, pamazām pilngraudu miltu proporciju palielinot. Auzu pilngraudu milti ir saldenāki kā, piemēram, rudzu milti un bērnam garšos labāk. Šādā veidā var jaukt ar saldinātos un bezpiedevu jogurtus, saldās brokastu pārslas ar nesaldajām utml.
  • Brokastu ēdienus kopā ar bērnu var pagatavot jau iepriekšējā vakarā. No rīta būs mazāka steiga, savukārt vakarā- jauki pavadīts laiks kopā ar vecākiem.
  • Brokastīm piemēroti ir arī ēdieni, ko bērns var paņemt rokās. Tos būs ērti ēst arī tad, ja sanācis aizgulēties un brokastis jāietur mašīnā.

P.S. Jāatceras, ka brokastis ir viens no veidiem, kā mēs ģimene varam komunicēt savā starpā! … un es vienmēr esmu par to, ka ēdiens nav tikai tukšas kalorijas, bet gan tik daudz emocijas un laba.

 

 

Intervija portālā veselam.la.lv

Lizete Puga sevi pierādījusi kā zinošu uztura speciālisti gan darbā ar pacientiem, gan cītīgi izglītojot cilvēkus par veselīgu uzturu dažādās meistarklasēs, lekcijās un plašsaziņas līdzekļos, arī mūsu portālos. Šobrīd viņa vairāk strādā ar mazajiem pacientiem – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā vecākiem un bērniem palīdzot šķetināt, kas uzturā var kaitēt, palīdzēt vai pat dziedināt. Taču kā lielāko bērnu liekā svara iemeslu nosauc… vecāku pāraprūpi! Bet bērnībā viņa pati bijusi “bumbiņa”.

Savukārt poliklīnikā “Šarlote” Lizete vairāk strādā ar pieaugušajiem, bieži vien apjukušiem tik dažādajos priekšstatos par pareizu un nepareizu uzturu.

Lizete vairāk zināma ar uzvārdu Māldere, taču šopavasar apprecējusies un kļuvusi par Pugu. Lielu daļu laika vēl aizņem divgadīgā Ernestiņa audzināšana.

– Uztura speciālists drīzāk saistās ar palīgu, pie kura “aizej resns un iznāc tievs”. Bet slimnīcā droši vien ir citādi. Ko īsti dara uztura speciālists bērnu slimnīcā?

– Daudzas veselības problēmas ir saistītas ar dzīvesveidu, tostarp uzturu. Arī bērnu slimnīcā galvenokārt jāstrādā ar bērnu aptaukošanos jeb adipozitāti. Pie mums ir speciāla svara korekcijas programma bērniem, kuriem ir liekais svars – tā ilgst divas dienas, darbojos ar šiem bērniņiem.

Jāpalīdz arī piemērot ēdienkarti dažādu, tostarp ļoti smagu slimību gadījumos. Piemēram, ir bērni ar cerebrālo trieku – viņiem ēšana nav tik vienkārša. Bieži vien viņi nevar norīt maltīti, tad vecāki ēdienu blendē, lieto stomas. Man jāseko, lai kopējā uzturvērtība arī šādi tiktu uzņemta, jo ne vienmēr ārstējošajam ārstam ir laiks smalki izstāstīt, ko ēst un ko ne.

Pie katra mazākā “neveselības” stāvokļa bieži vien jāsaprot, ko īsti tagad var ēst.

Citreiz izsauc uztura speciālistu, jo bērns jau mēnesi ir slimnīcā un sāk māsiņas “dīdīt” – man, lūdzu, saldējumu, man, lūdzu, jogurtu, to un to… Viņi jau ir gudri! (Lizete pasmaida)– var izdīdīt visus. Pēc tam negrib vairs ēst normālu ēdienu. Ir onkoloģiskie pacienti, kuriem mēdz būt vai nu zems svars vai virssvars. Dažkārt palīdzēt vajag pašiem mazākajiem – jaundzimušajiem, kuri tikai zīž mammas pienu, bet gana nepieņemas svarā. Tad talkā var nākt vai nu zīdīšanas speciālists, bet tikpat labi – uztura speciālists.

Bērniņi ir daudz un dažādi. Un katru nedēļu ir kaut kas jauns un interesants, vienmēr radoši jādomā risinājumi. Katru reizi izskatām ēdienkarti, un bieži vien tajā atrodas daudzas mazas kļūdiņas, bet tās sakrājas un sāk veidot veselības un svara problēmas.
Vecākiem ir daudz jautājumu par ēšanu. Slimnīcā viņiem ir fantastiska iespēja uztura speciālista konsultācijas saņemt bez maksas, kārtīgi izrunāties par uzturu.

– Kas ir galvenais iemesls, kāpēc bērni aptaukojas?

– Īstenībā ir diezgan traki… – katru nedēļu slimnīcā ierodas bērni ar adipozitāti. Populārākais iemesls, kāpēc tā notiek, ir hiperaprūpe! Atceros ainu – divpadsmitgadīgs puika nemāk sasiet šņores – un mamma sasien šņorītes… Liekā svara programmā vienu dienu mēs runājam, nākamajā kopīgi gatavojam ēst. Diezgan bieži var redzēt, ka mammas nevar mierīgi nostāvēt un noskatīties, kā bērns kaut ko dara. Satraucas – viņš taču neprot pareizi noturēt nazi! Nemāk to un šo… No tādas attieksmes viņš pat nemēģina! Viņš ņem to, ko zina – tur stāv baltmaize, tur – sausās brokastis, veikalā var nopirkt šokolādes batoniņu… – tos tad arī ēd. Viņš izvēlas to, ko ir vienkāršāk pagatavot.
Nereti svars bērniem sāk pieaugt laikā, kad vecāki šķiras. Ar ēdiena palīdzību atvase var pievērst sev uzmanību, bet vecāki – izpirkt vainas sajūtu, pārmēru lutinot. Var sāksies pārlieka ēšana psiholoģisko iemeslu dēļ, tā notiek ļoti bieži.

– Tev pietiek zināšanu psiholoģijā? Cik tās sniedza studijas Rīgas Stradiņa universitātes uztura speciālistu bakalaura un maģistrantūras programmās, kuras esi beigusi?

– Jāteic, ka psiholoģiju mums mācīja ļoti maz. To vairāk esmu mācījusies saskarsmē, strādājot. Taču tieši šīs ir zināšanas, ko labprāt vēl papildus apgūtu. Jo ir jāpalīdz meitenēm un puišiem ar anoreksiju, bērniem ar dažādiem ēšanas traucējumiem… Jāprot atrast katram piemērotāko pieeju. Viņiem vajag atrast motivāciju, kāpēc kaut ko mainīt. Citreiz palīdz tas, ka jaunietim ar ēšanas traucējumiem saku – tev pēc pusgada ir jānāk un man jāatrādās. Ko tu darīsi, ja tev izveidosies 2. tipa cukura diabēts un būs paaugstināts asinsspiediens? Kā tu dzīvosi? Katru mēnesi nāksi pie manis?

Mēs slimnīcā strādājam komandā, tieši blakus manam kabinetam ir psihologs un es mēdzu pārrunāt ar viņu dažādas situācijas, kopīgi meklēt risinājumus.

Diemžēl ir daudzi vecāki, kas ir maz motivēti pielikt pūles, lai bērnam nebūtu liekā svara. Viņi neizprot, ka nav normāli ikdienā ēst našķus. Viņiem liekas – mēs taču bērnībā visi ēdām cukurainus ēdienus, nebija nekādu problēmu! Kāpēc tagad lai dēls vai meita nevarētu ēst?

Turklāt bērns var nesaistīt ēdiena un liekā svara likumsakarības! To zinu no savas pieredzes. Kad biju maziņa, es biju tāda apaļīga un skolā arī klasesbiedri apsaukāja – cik gara, tik plata! Bet man pašai nebija izpratnes, ka tas ir no tā, ko ēdu! Līdz mana ģimenes ārste, šobrīd jau pazīstamā daktere Vizma Meikšāne, pateica – bet neēd desmaizes! Un baltmaizi! Viņa to pateica tik skarbi, ka es uzreiz pieņēmu, ka viņas ieteikumi jāpilda. Taču tad nonācu otrā galējībā – ēdu vārītus kartupeļus ar biezpienu un dzēru ūdeni. Skolas kafejnīcā vienmēr bija nolikts ūdens, jo visi zināja, ka “šī meitene nāks pakaļ ūdenim”. Ēdu makaronus ar sieru. Viss! – nekādas šokolādes un bulciņas! Tad visi jau sāka uztraukties, vai man nav anoreksija. Es atteicu – dodiet man ēst un es ēdīšu, jūs jau man neļāvāt!

– Cik gados tu biji “bumbulītis”?

– Sestajā klasē, tātad man bija 12 gadi. Man nebija aptaukošanās, bet virssvars gan. Tomēr es nekad nedomāju, ka tas ir no tā, ko ēdu! Es domāju – es vienkārši tāda esmu, mamma arī ir omulīgāka.

– Kāda mamma ir tagad, kad meita ir uztura speciāliste?

– Viņai visu mūžu nedaudz ir virssvars. Viņa man citreiz zvana, saka – man vajadzīgs uztura speciālists. Bet kurš klausa ģimenes locekļus!? Neviens. (Lizete pasmaida) Es viņai varu stāstīt nezin cik reizes, viņa tik un tā manī neklausās un turpina to, ko nu dara. Citreiz, kad viņa mani neklausa, saku, ka aizsūtīšu viņu pie kādas kolēģes. Mamma ēšanā ir izmēģinājusi visu ko. Tad viņai bija saraksts ar atļautajiem un neatļautajiem ēdieniem. Prasīju – kas tās par muļķībām: kāpēc tu nevari ēst sēnes!? – Nē, es tagad neēdīšu! – viņa atbildēja. Tas, protams, vainagojās ar to, ka pēc kāda laika roka stiepjas pie visa ko kārojas. Mēs visi pēc striktām diētām tā darām. Jā, mammai ar tēti ir neliels virsvars, bet viņi mani neklausa. Toties omīte gan skatās, ko un cik daudz viņa ēd.

– Viņa ir slaida, ja?

– Viņa tagad ir pat nokritusies svarā. Tā gan nav mana vaina (Lizete pasmaida). Nācās iet pie dakteriem pārbaudīties, jo viņas gados nevajadzētu strauji zaudēt svaru. Viņa dzīvo viena pati un atmet ar roku – ko nu es ko īpašu taisīšu. Vienā no tikšanās reizēm es viņai uzdāvināju blenderi, aizsūtīju receptes, tagad viņa taisa visādus kokteiļus, piemēram, gatavo banānu sorbetu. Saldēts banāns, nedaudz piens un kakao. Izdodas tāds šokolādes saldējums, ka nemaz nenojautīsi, ka tas nemaz nav īsts saldējums.

– Tu arī esi ļoti slaida. Atļaušos pajautāt, cik tu sver?

– Es sveru 50 kilogramus, esmu 1,65 m gara. Man ir maziņš svariņš. Normāls svars man būtu 55-60 kilogrami. Kad bija minētā neēšana, nokritos līdz 46 kilogramiem. Tad pazuda mēnešreizes…

– Vai tā bija anoreksija?

– Domāju, ka īsti tā nebija anoreksija, varbūt nedaudz nosliece uz anoreksiju. Biju galīgi tieviņa, neēdu našķus un viss. Ja man tobrīd kāds būtu atļāvis ēst bulciņas, es tās ēstu – vienkārši neviens neatļāva. Ēdu, ko skolā deva – visiem jau bija pateiks, ka Lizete nedrīkst to un to. Nedrīkst treknu – vēders sāpēs. Arī citur ļoti priekšzīmīgi ievēroju, ko drīkstu un ko ne. Kad pazuda mēnešreizes, tajā vecumā likās, ka tas ir labi – nav lieku klapatu. Kurš tad pusaudžu vecumā skaita mēnešreižu dienas? Pēc pāris mēnešiem gan pateicu to mammai un mani aizrāva pie ārsta. Pēc tam biju laimīga, ka man atkal jāuzbarojas un varu ēst visu ko, arī bulciņas. Taču, ja desmitajā klasē vēl ēdu frī kartupeļus – visi ēda – , jutu, ka atkal sāku apvelties, un vienpadsmitajā klasē vairs tos neēdu. Pēc tam kopš vidusskolas esmu palikusi savā “piecdesmitniekā”.
Kad gaidīju Ernestu, grūtniecības svara pieaugums man likās kā kultūršoks! Kā var pienākt tik daudz kilogramu? 17! No kurienes? Protams, sapratu, ka tas ir normāls svara pieaugums gaidībās, tā kā man bija mazs sākumsvars. Tomēr iekšēji to bija grūti pieņemt. Vienā mēnesī bija pienākuši trīs kilogrami. Atkal tik daudz! Ginekoloģe jautāja – ko jūs ēdat? Kūkas nedrīkst ēst! Daktere nezināja, kāda ir mana profesija. Man pasaka – neēd tik daudz kūkas! Tas bija smieklīgi (Lizete pasmaida). Bet – cik ātri svars pienāca, tikpat ātri pēc grūtniecības arī pazuda. Laikam jau sava loma ir iedzimtībai. Taču nevaru teikt, ka neko arī nedaru lietas labā.

– Uztura speciālists ar savu vizuālo tēlu arī rada uzticēšanos. Diezin vai kāds gribēs iet pie apaļa uztura speciālista… Tev visa mūža garumā jābūt labā formā!

– Jā, piekrītu. Tas nav tikai darbs, bet arī dzīvesveids. Ēst gatavošana caurstrāvo katru dienu.

Turpinājumu var lasīt šeit

IMG_7426.jpg

 

 

L.

 

Viesošanās radio

Šeit iespējams noklausīties dažus ierakstus no reizēm, kad viesojos radio ēterā.
gallery_656b5f42
L.